Šorīt dodoties mājās pārņēmusi liriska oma... šoreiz gan, tikai savas sabiedrības un lieliskā atmosfēriskā drum'n 'bass izraisīta..... no sākuma, sēžu pieturās pret Centrāltirgu, un izskatās, ka būs saulaina diena.... dievinu saules starus, kas izlaužas it kā cauri mākoņiem, tomēr sauli vēl neredz... taču pēc brīža sāk snigt... un tā visu pusdienlaiku pa ceļam autobusā - te snieg, te atkal viss mierīgi... jo tuvāk LV ziemeļpusei, jo ainava vairāk sāk atgādināt pastkartes, viss tā tiek pieputināts, ka nevar arī redzēt, kur sākas debesis un kur beidzas zeme. Tāds.. jocīgs, gandrīz nepamatots ziemas rīts..pavasarī...aprīlī..
Bet es ļaujos brauciena izraisītajām pozitīvajām vibrācijām, un smejos par sevi, par to,ka kārtējo reizi uzsāku tādu kā jaunu posmu.... no vienām emocijām, kas kāpj, pie to krituma, no viena sākuma, pie ātrām un mazliet skumjām beigām, no muļķīgas aizraušanās līdz paredzamām beigām..
bet kad tas viss norimst, un uzdrošinies pateikt pats sev, ko domā par to, kas tajā brīdī notiek tavā dzīvē..... tad iestājas pauze. Un pēc tam - energy....flows...... :):)
Dīvaini dzīvot ar tādiem milzīgiem pitchiem - te uz augšu, te leju, jo spēcīgākas pozitīvās emocijas, jo izteiktākas arī negatīvās... tomēr kopumā,
dzīve kā process ir baudījums tikai tad, ja tajā pārstāvētas abas.. :)
Viena brīnišķīga un neparasta filma, kurai nupat esmu veltījusi divus vakarus.
It kā nejauši ielādēta, tīri ziņkāres pēc, un aiz izsalkuma pēc jauniem iespaidiem, jaunām domām un emocijām no kinematogrāfa puses..
Un tomēr, nekas tāpat vien nejauši nenotiek.
Izskatās,ka pat filmas, vismaz pie manis, atnāk tieši tad, kad tām ir jāatnāk, un gandrīz vienmēr papildina manu noskaņojumu, pārdomas, jautājumus.. un es dievinu to sajūtu, ka pēc citā telpā pavadītām dažām stundām, tu jūties bagātinājies, izbrīnīts, aizrauts ar režisora izdomu - tas vēl jo lieliskāk.
Nē, iespējams šajā filmā es ne tik ļoti tiku pārsteigta negaidītuma ziņā, taču tajā, kā izspēlējas NIANSES, samezglojot dažādu cilvēku dzīvesstāstus, kuros sinhronizēti realizējas gan emociju kāpinājumi, gan sāpes, gan izmisums. Apbrīnoju to, cik cilvēcīgi un patiesi režisors izstāsta stāstu - patiesībā par, dažkārt lokāla mēroga nelaimēm, kas kļūst vienkārš nepanesami traģiskas, samērojot pret personām, kas tās izdzīvo... reizē - par to, cik viena neaiziešana uz tualeti var kļūt traģiska, pazemojoša un reizē kā ceļlauzis lai uzsāktu cīņu par savām tiesībām - mazam puisēnam, kas televīzijā pataisīts par brīnumbērnu. Par mirstošu vecu vīru, kurš mocīdamies bezformīgi uz gultas dzīves nogalē izkrata sirdi savam kopējam, apstiprinot - mana sieva bija tik skaista un perfekta kā lelle..kā porcelāna lelle... bet es, cūka, viņu krāpu..atkal, atkla un atkal no jauna.. lai pierādītu sev, ka esmu vīrietis...
Vai arī pie sava tēva gultas sabrukušais Dj.Makijs - supermega agresīvais seksists, vīriešu tiesību aizstāvis, ko satriecoši notēlo Toms Krūzs - un ne tādēļ, ka smuki izskatītos, vai kā...vienkārši.. aiz tā īstuma, izmisuma, aiz tā, KĀ tiek attēlota cilvēka cīņa pašam ar sevi,
sakritības - kas NEKAD NAV sakritības,
ceļu krustošanās, kurā mēs bieži šķērsojam kāda cita, tikpat izmisuša, nelaimīga un apjukuša cilvēka ceļu, paši to nemaz neapzinādamies......
Viennozīmīgi, šī filma ierindojas manu mīļāko un pārdomām bagātāko eksistenciālo kino darbu pašā augšgalā - tieši blakus Monstru ballei (2001) un Biutiful (2010), iespējams vēl Dejotājai tumsā (2000)- bet par šo vēl varu sameloties.
Fantastiska diena!!
No rīta mani pārsteidz sniegpārslas, kas plandās aiz loga.
Pilnos apmēros sekoju norādījumiem, darot lietas, no kurām esmu bez prāta. vesela brīvdiena!!! un es nekad nebiju domājusi, izjutusi un pazinusi to sajūtu, kad tu esi pilnīgi viens, un pilnīgi brīvs, un jūties ar to tik sasodīti laimīgs un apmierināts, ka lidinies tos piecpadsmit centimetrus virs zemes....tik daudz plānu,ka visu nemaz nav iespējams paspēt.
Sākšu ar to, ka uzpucēšos un došos uz Arsenālu...watevaa, man vairs nav jābūt snobiskai un izsmalcinātai, rokoties pa anotācijām, lai saprastu, izstāde ir to vērta apmeklēt, vai nav... es varu vienkārši iet, ļaujoties sajūtām,
vai neiet, klīstot pa lielvaikaliem, meklējot dažas dāvanas, kuras šodien ir jānopērk pāris mīļiem cilvēciņiem,
vai klaiņot pa pelēku, apsnigušu Rīgu, ar skaņu celiņu uz ausīm.......varbūt satiekot cilvēkus, kuriem esmu agrāk gājusi garām sasveicinoties, tādēļ ka esam redzējušies jau daudzas reizes, bet nekad neesam iepazinušies... un es zinu,ka visi ši cilvēki kaut kur eksistē, un arī tas iekrāso trotuārus..
,,visas lietas, kuras pēdējā laikā notiek manā dzīvē, tiek man sūtītas, lai izkrāsotu un atdzivinātu manu garu, un esmu par to tik ļioti pateicīga......kā apburoša, radoši nekārtīga un arvien papildinošas vibrējošā harmonijā pastāvoša glezna, kas nemitīgi top..........................aizvakar mans kolēģis pierunāja mani izpildīt mākslas psihoterapijas uzdevumu, kurš šķita sākotnēji tik vienkāršs un pašsaprotams............taču rezultātā, milzīgs enerģijas lādiņš un apziņa - sasodīts, manī ir visa kā tik daudz,
un es mācos to sakārtot, apzināt, izzināt, izmantot.............ka ir nepieciešams šis skaisti sārtais gaiss un vējš, kustība, kas visu virza uz priekšu, unvienmēr tas augstākais, uz ko pavērst skatienu, kam ticēt un pievērst savus ideālus..........................nekad, nekad NEKAD nemainiet SAVUS ideālus!!!! mainiet cilvēkus,kuri cenšas jūs no tiem atrunāt, bet nekad nemainiet savus ideālus, savus uzskatus, savas vērtības, savas cerības.....nekad nemainiet savu krāsu paleti pret svešu.lai cik tuvs šis cilvēks jums nešķistu... neviens nespēj izdzīvot Tavu šodienu jēgpilnāk kā Tu pats......... perfekta diena mīlestībai pret apkārt pastāvošo...........
Pirms dažām dienām darbā puiši pie ienterneta skatās ielu vingrošanas video, pa vakariem trenējas un meklē sakarīgas nodarbošanās centra ietvaros, .. un vienam no šiem video, kā vēlāk secinu, ir absolūti lipīgs skaņu celiņš, pie tam, lai arī no Massive Attack - man vēl nedzirdēts.
Dievinu Massive Attack dziļo un pamatīgo bītu, kas tā ievelk sevī, atgādinot ātrvilcienus, vārtus, kuri tiek lēnām vērti vaļā, vai vienkārši jebkādu traukšanos uz priekšu, varbūt pārdabisku, laužoties cauri matētai, blīvai matērijai, ātri, taču ātrums tiek slāpēts un apvelkas ar tādu kā miglu, caur kuru notiek kustība uz gaismu, lielu gaisa masu kustības..
--------------------------------------
I-ya,
I-ya, i against i,
flesh of my flesh and mind of my mind,
two of a kind but one wont survive,
my images reflect in an enemies eye
and his image reflect in mine the same time
---------------------------------------
Domāju par to, kā vārdi sasaucas ar noskaņām.
Mēs varam uztvert savu kaut kādu pretējo attēlu kā iznīcināšanas vērtu. varam noslēpt . Bet pastāv arī kāds svarīgs aspekts - dažkārt, caur tieši to sastāvdaļu, kas mums visvairāk nepatīk, un no kuras kaunamies, mūsu iekšējais es vēlas kaut ko pateikt.
Piemēram, pieteikt savas tiesības uz eksistenci. Un kaut ko iedot tam, kā mēs šobrīd dzīvojam.
varbūt dinamiku, varbūt trauslumu.Abējādi tās ir jaunas iespējas.
nav iespējams nodzīvot dzīvi noteiktībā. Viss vienmēr ir nenoteikts, un jo vairāk mēs iemācāmies to panest, jo spēcīgāki kļūstam.
Pretrunas , kas mūsos pašos dzīvo, ir visspēcīgākais nenoteiktības piemērs, un tajās visspilgtāk izpaužas gan trauslums, gan neapmierinātība ar sevi, gan iespējas un vēstījums, kuru mums sagatavo zemapziņa.
Daudzi vēlas ar to cīnīties, jo nenoteiktība un traucējošās, dalītās jūtas ir traucēklis veiksmīgai un ātrai karjeras izaugsmei, panākumiem un tam, lai viss ietu pēc mūsu plāna.
Taču pacīnoties ar to gadu, vairākus gadus, un aizvien vairāk gadu, tu sāc saprast, ka tas nav pareizais virziens..
es sāku saprast.. nav cita ceļa,
ir jāpaver priekškars, un jāpaskatās ar reālām, plaši atvērtām acīm uz to, kas sēž tev iekšā, vienalga cik nožēlojams, tracinošs, traucējošs, nepilnīgs tas šķistu..
Tikai tad, kad mēs būsim spējīgi atvērt šo priekškaru, un uzlūkot sevi vaigu vaigā,
mēs varēsim kļūt laimīgāki.......caur dažādām izjūtām, dusmām, izmisumu, nožēlu - viss tas ved uz samierināšanos ar sevi,
un kad tiek noslēgts pamiers, vai miers - no šī brīža sākas tālāks piedzīvojums tad,kad tu esi kļuvis jau bagātāks.
tas man vēl atsauca kaut ko atmiņā,
no fantastiskas filmas, tieši par šo tēmu,
Fish Tank, kaut kāds 2009 gads, vai kas tamlīdzīgs...par to,kā ir sākt dzīvot it kā no jauna, paļaujoties un uzticoties tikai saviem spēkiem.
Bet vispār, ..mans terapeits šodien man pateica, ka antidepresantu vietā man ir mūzikas terapija.
Šķiet, viņam pat piedur dīdžejošana. :D
Mani tik ļoti kaitina, ka tad, kad esi kopā un velc to kopābūšanu, tad šķiet, ka tu nomirsi,ja neiegūsi brīvu laiku tikai sev, savām vēlmēm, interesēm un lietām,kas aizrauj,
bet, kad atkal esi viens, tad sāk likties, ka nomirsi no vientulības un no tā, ka esi mētājis kruto, domādams,ka tev baigi vajag laiku sev, ..bet patiesībā pēc tam atkal liekas, ka nav ko ar šo laiku iesākt.
Bet vēl man šodien pastāstīja, ka pie viņa reiz nācis pāris,kuri pēc 7 kopā būtiem gadiem apprecējušies, un pēc tam abi secinājuši, ka ir nelaimīgi ( tā arī atradušies viņa kabinetā). nodomāju,ka smagāku aplauzienu laikam nav iespējams piedzīvot,
un jutos pateicīga, ka esmu atkal viena, nevienam uz doto brīdi nevajadzīga, bet dzīva un sev piederoša.
ja paveiksies atšifrēt, kas īsti es esmu, visādi var gadīties.. :)
