i against i

Pirms dažām dienām darbā puiši pie ienterneta skatās ielu vingrošanas video, pa vakariem trenējas un meklē sakarīgas nodarbošanās  centra ietvaros, .. un vienam no šiem video, kā vēlāk secinu, ir absolūti lipīgs skaņu celiņš, pie tam, lai arī no Massive Attack - man vēl nedzirdēts.

Dievinu Massive Attack dziļo un pamatīgo bītu, kas tā ievelk sevī, atgādinot ātrvilcienus, vārtus, kuri tiek lēnām vērti vaļā, vai vienkārši jebkādu traukšanos uz priekšu, varbūt pārdabisku, laužoties cauri matētai, blīvai matērijai, ātri, taču ātrums tiek slāpēts un apvelkas ar tādu kā miglu, caur kuru notiek kustība uz gaismu, lielu gaisa masu kustības..
--------------------------------------
I-ya,
I-ya, i against i,
flesh of my flesh and mind of my mind,
two of a kind but one wont survive,
 my images reflect in an enemies eye
and his image reflect in mine the same time
---------------------------------------
Domāju par to, kā vārdi sasaucas ar noskaņām.
Mēs varam uztvert savu kaut kādu pretējo attēlu kā iznīcināšanas vērtu. varam noslēpt . Bet pastāv arī kāds svarīgs aspekts - dažkārt, caur tieši to sastāvdaļu, kas mums visvairāk nepatīk, un no kuras kaunamies, mūsu iekšējais es vēlas kaut ko pateikt.
Piemēram, pieteikt savas tiesības uz eksistenci. Un kaut ko iedot tam, kā mēs šobrīd dzīvojam.
varbūt dinamiku, varbūt trauslumu.Abējādi tās ir jaunas iespējas.
nav iespējams nodzīvot dzīvi noteiktībā. Viss vienmēr ir nenoteikts, un jo vairāk mēs iemācāmies to panest, jo spēcīgāki kļūstam.
Pretrunas , kas mūsos pašos dzīvo, ir visspēcīgākais nenoteiktības piemērs, un tajās visspilgtāk izpaužas gan trauslums, gan neapmierinātība ar sevi, gan iespējas un vēstījums, kuru mums sagatavo zemapziņa.
Daudzi vēlas ar to cīnīties, jo nenoteiktība un traucējošās, dalītās jūtas ir traucēklis veiksmīgai un ātrai karjeras izaugsmei, panākumiem un tam, lai viss ietu pēc mūsu plāna.
Taču pacīnoties ar to gadu, vairākus gadus, un aizvien vairāk gadu, tu sāc saprast, ka tas nav pareizais virziens..
es sāku saprast.. nav cita ceļa,
ir jāpaver priekškars, un jāpaskatās ar reālām, plaši atvērtām acīm uz to, kas sēž tev iekšā, vienalga cik nožēlojams, tracinošs, traucējošs, nepilnīgs tas šķistu..

Tikai tad, kad mēs būsim spējīgi atvērt šo priekškaru, un uzlūkot sevi vaigu vaigā,
mēs varēsim kļūt laimīgāki.......caur dažādām izjūtām, dusmām, izmisumu, nožēlu - viss tas ved uz samierināšanos ar sevi,
un kad tiek noslēgts pamiers, vai miers - no šī brīža sākas tālāks piedzīvojums tad,kad tu esi kļuvis jau bagātāks.

tas man vēl atsauca kaut ko atmiņā,
no fantastiskas filmas, tieši par šo tēmu,
Fish Tank, kaut kāds 2009 gads, vai kas tamlīdzīgs...par to,kā ir sākt dzīvot it kā no jauna, paļaujoties un uzticoties tikai saviem spēkiem.